Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers neapšaubāmi ir viena no mūsu vēstures spožākajām zvaigznēm. Uzaudzis un skolojies Rietumeiropā – Vācijā, Holandē un Francijā, Jēkabs uzskata, ka ekonomisku uzplaukumu un attīstību var nest tirdzniecība un jūrā braukšana.
Viņa valdīšanas laikā (1642 – 1682) hercogistē notiek ļoti nozīmīgas pārmaiņas.
Strauji attīstās kuģubūve – kuģus būvē Liepājā un Ventspilī hercogistes vajadzībām, ar laiku parādās arī tirgotāji – kuģu īpašnieki. No Kurzemes izved labību, kokmateriālus, linsēklas, kaņepājus – ar Kurzemes hercogistē vītām kaņepāju tauvām braucot visi Anglijas karalienes buru kuģi! Cik šajā teicienā patiesības, tagad grūti pateikt, bet sava daļa noteikti ir. Ziedu laikos ar hercogistes karogu jūrā iet 60 lieli tirdzniecības kuģi, vēl tiek minēti 44 apbruņoti ar lielgabaliem. Dažādos avotos skaitļi ir mainīgi, taču skaidrs, ka kuģu daudzuma ziņā Jēkabs var sacensties ar Dāniju, Zviedriju un pat Franciju. Jūras lielvalstis, protams, nav priecīgas par šāda konkurenta uzrašanos pasaules jūrās. Turīgi top arī citi – tā Kuldīgas tirgotājam Jānim Goziņam pieder 12 kuģi, kuri no Ventspils ostas burā uz Franciju, Spāniju un Holandi. Savukārt gar piekrasti kuģo nelieli kuģi un zvejas laivas, kas ar kravām sasniedz pat Dancigu (tagad Gdaņsku).
Tieši hercoga Jēkaba laikā uzplaukst manufaktūru laiki Latvijas teritorijā – ja ir kuģi, tajos jākrauj kravas! Sāk darbu metāla rūdas apstrādes manufaktūras, tiek ievesta dzelzs rūda no Zviedrijas. Ir enkuru kaltuves, naglu kaltuves, lielgabalu lietuves un šauteņu darbnīcas, tiek lieti zvani, darbojas naudas kaltuve. Hercogs ceļ tapešu darbnīcas, brokāta un gobelēnu manufaktūru, kuģu buru un linu austuves. Tiek vītas auklas un tauvas, vārīts etiķis un degvīns, audzēti šķirnes lopi, apstrādāts dzintars, visu tagad pat uzskaitīt grūti.
Jēkabs pievērš uzmanību arī lauksaimniecības zemju meliorācijai, sēklu selekcijai, ražības paaugstināšanai, un blakus labi zināmai Kurzemes eksportprecei - labībai - blakus stājas gaļa, sviests, tauki un vilna.
Viena no ejošām precēm bija šaujampulveris, pēc tā pieprasījums arvien auga un to varēja izdevīgi eksportēt. Kandavas pulvera dzirnavas gadā vien saražoja 10 tonnu šaujampulvera. Ražošana notika Kandavas pulvertornī, tā esot vienīgā tā laika manufaktūras ēka, kas saglabājusies, kaut arī pārbūvēta. Vēl līdzīgas pulvera ražotnes atradās Skrundā, Tomē, Baldonē un Kuldīgā. Kopumā gada laikā hercogistē varēja saražot līdz 25 tonnām pulvera gadā.
Lai apietu Ventas rumbu, Hercogs lika rakt tai apkārt kanālu, lai kuģi spētu tikt augstāk par Kuldīgu. Taču spridzināšanas darbi bija tik jaudīgi, ka sāka plaisāt pils sienas un darbi tika pārtraukti.
Jēkabam padomā, iespējams, bija vēl kāds vērienīgs projekts. Daugavas grīva bija zviedru rokās, bet hercoga kuģiem ejot cauri Daugavai uz jūru, jo Lielupe toreiz ietecēja Daugavā, bija jāmaksā liela muita. Tad nu radās doma, ka varētu rakt kanālu un savienot Lielupi ar jūru pie Kauguriem, jo tur jau krāva kravas laivās un veda no kuģiem uz krastu. Taču arī šī iecere netika realizēta. Taču Jēkabam to nevar pārmest, jo viņa kuģi sasniedza tālo Tobago un Gambiju, izveidoja tur kolonijas un veda uz Eiropu kafiju, cukuru un garšvielas. Lietoja paši un pārdeva Polijai, Zviedrijai un Krievijai. Jēkabam esot bijis plāns pat sasniegt Austrāliju un sākt tās kolonizāciju!
Kaut arī Jēkabs bija veikls tirgotājs un diplomāts, veidojot sakarus ar Britāniju, Franciju, Vāciju un citām valstīm, pats ievērojot un sludinot neitralitātes principus, lielvaras ne reizi vien mala mazo hercogisti savos dzirnakmeņos…
Bet šis laiks ir bijis – līdz ar hercogu Jēkabu, kurš pavisam noteikti ienesa jaunas un svaigas vēsmas teritorijā, kuru tagad dēvējam par Latviju. To noliegt nevar neviens.
1-12
