Zinātāji teic, ka pēc ledāju atkāpšanās no mūsu teritorijas, pa Sendaugavas ceļu šeit ienāk pirmie augu un dzīvnieku valsts pārstāvji, savukārt viņiem seko pirmie cilvēki – vācēji un mednieki. Tas bija ļoti sen, tomēr Daugavas krasti joprojām ir bagātākie augu sugu skaita ziņā Latvijā!
Kas tik nav tūkstošgadēs vests augšup un lejup pa Daugavu – labība, kokmateriāli, vasks, medus, kažokādas, dzintars, vadmala, dzelzs un dārgmetāli… kas visu preču sarakstu spēs uzrakstīt? Vikingi šo ūdens ceļu uz tālu esošām austrumu zemēm pazīst un izmanto jau no 5.-6. gadsimta. To apstiprina arheoloģiskajos atradumos Skandināvijā atrastā arābu nauda un austrumu izcelsmes atradumi. Tagadējās Krāslavas vietā esot bijis sens pilskalns un vikingi zinājuši, ka uz leju no tā pa upi jau var uzvilkt buras. Iespējams, ka gar Daugavas krastu bijušas viņu apmetņu vietas, bet tādā gadījumā šobrīd tās atrodas hidroelektrostaciju kaskāžu ūdenskrātuvju dzelmēs.
Mūsu ziemeļu kaimiņi vareno upi saukuši par Veinu, tā viņiem bijusi labi pazīstama. Interesanti, ka somu rūnu eposā Kalevalā ir kāds personāžs – sirms un vieds vīrs ar vārdu Veinemainens. Latviskojot – Daugavietis. Intriģējoša ir arī hipotēze, kas stāsta, ka Daugavas senais vārds grieķu zemēs varētu būt Eridāna. Pa šo seno upi sengrieķu mītu varonis Jāsons atgriežas mājās ar nozagto Zelta aunādu. Gauži neticams stāsts, vai ne? Kas zina, jo senatnē Daugava ar saviem klinšu krastiem un kanjoniem pavisam noteikti bija unikālākā upe Ziemeļeiropā .
Par Daugavas kā ūdensceļa nozīmību liecina ne tikai varenie Daugmales un Aizkraukles pilskalni, bet arī vesela rinda nozīmīgu piļu – cietokšņu, kas celti upes krastu pārvaldīšanai. Visunikālākā varbūt varētu būt Kokneses pils, kas šobrīd stalti stāv pašā ūdensmalā. Pērses ūdenskritums, Liepavots un skaistais Staburags atdusas zem ūdens līmeņa, bet vēl ir skatāmi fotogrāfijās, mākslas darbos un melnbaltu filmu hroniku kadros. Ļaudis uz šīm vietām brauca atvadīties gluži vai kā svētceļojumos, kad bija zināms, ka Staburaga un apkārtnes mūžs jau mērāms atlikušās nedēļās un dienās.
Daudzas pilsētas ir tikpat vecas kā Rīga, pat vecākas. Taču lielākas par vidējiem miestiem tā arī nav kļuvušas. Rīga, pateicoties Daugavai un ostas vietai, kļuvusi par Baltijas jūras lielpilsētu. Tāpēc Daugavas grīva ir patiesās Rīgas atslēgas, kam tā pieder, tam pieder pati pilsēta. Ne velti upes grīvā te bijis pirmais vācu Dinamindes cietoksnis, kuram seko tagadējais Daugavgrīvas cietoksnis, nozīmīgs abos pasaules karos un Brīvības cīņās pret Bermontu. Ar Daugavas forsēšanu pie cietokšņa sākas Bermonta armijas sagrāve. Jaunās Latvijas armija patriec uzbrucējus, bet rūdījusies tā ir Pirmā pasaules kara ierakumos, arī Nāves salā. Latvju strēlnieki sīvās kaujās neatdod nevienu pēdu salas Daugavas straumē un neļauj ienaidniekam pāriet upi. Tā Daugava piedalās strēlnieku gara rūdīšanā, un kaujās ap Daugavu dzimst jauna valsts, kādas uz kartes vēl nebija.
Ikšķilē uz salas senlaikos top pirmā mūra celtne Baltijā – Sv. Meinarda celtais dievnams. Daugava ir arī simbols, kā gara vērtība, sarkanais pavediens, kas šķērso visu zemi. Ne velti tās krastos top slavenā Lielvārdes josta – simbolu kopojums sarkani baltā rakstā, viena no mūsu visaugstākajām vērtībām ar izcilu nozīmi jau tālu pāri mūsu valsts robežām. Daļiņa no tās tika ieausta arī mūsu Olimpiešu tērpos, kad viņi devās uz tālo Rio. Likteņupe, Māmuliņa, Sirdsdaugava – tā mēs to esam saukuši un saucam.
Atmodas pašos pirmsākumos bija cīņa pret Daugavpils HESa būvniecību. Kā redzam, bez šī HESa tīri labi iztiekam un esam nosargājuši unikālos Daugavas lokus – gabaliņu upes, kāda tā, iespējams, bijusi tālos pirmsākumos. Līdzi senajai upei šajā vietā izdzīvojuši unikāli ciemi ar savu neatkārtojamo kolorītu. Arī to iemītnieki.
Nedaudz jaunākos laikos mums ir izdevies apturēt apšaubāmu celulozes ražotnes projektu, ar vēl apšaubāmāku vēlmi padarīt Daugavu par notekgrāvim līdzīgu kuģu kanālu. Tai pat laikā pilnīgi jaunu dzīvi uzsācis vēsturiski unikālais Daugavpils cietoksnis, kam līdzvērtīgu Ziemeļeiropā laikam neatrast. Mēs neesam bremzējuši attīstību, mēs vienkārši esam izvēlējušies pareizos akcentus. Rotko muzejs Daugavpils cietoksnī to spilgti un paliekoši apliecina. Vēl tas apliecina, ka laiks sameklēt savus pareizos akcentus arī Daugavgrīvas cietoksnim un Mangaļsalas nocietinājumiem, kas apvienojuši Daugavas militāro pagātni pēdējo 300 gadu laikā.
Un kā noslēgumu vēl var minēt Daugavgrīvas bāku, par tās būvniecību rakstu pavēles jau devis poļu karalis Stefans Batorijs. Garām šodienas bākai, ceļā uz sirmās Rīgas ostu, gadā pabraucot teju 2 miljoni jūrasbraucēju. Iespaidīgs skaitlis, vai ne? Tas apliecina, senais Daugavas ceļš joprojām ir labā kārtībā un darbojas!
1-12
