Livonija - zeme un iedzīvotāji
Kas ir Livonija
Livonija bija krusta karu rezultātā 13.gs. izveidojušos Romas katoļu baznīcas valstu savienība, kas juridiski tika noformēta tikai 15.gs. beigās, pēc ilgstošām cīņām starp trīs politiskajiem spēkiem: Rīgas arhibīskapiju, Livonijas bruņinieku ordeni un Rīgas pilsētu. Zemes nosaukums sākotnēji apzīmēja līvu (Livones) apdzīvoto teritoriju. 13. gadsimtā Livonijā uzturējās 400 – 450 brāļi bruņinieki, kuru skaits laika gaitā saruka līdz 195 bruņiniekiem 1451. gadā. Livonijas ordeņa teritorija aptvēra divas trešdaļas Kurzemes, visu Zemgali, trešdaļu Vidzemes un Latgales, kā arī lielāko Igaunijas daļu. Valsts bija iedalīta 25 – 28 administratīvajos novados ar apmēram 60 mūra pilīm.
Livonijas ordenis
Livonijas ordenis ir Teitoņu jeb Vācu ordeņa atzars. Teitoņu bruņinieki bija pakļauti tieši pāvestam, tādēļ to var uzskatīt par katoliskās baznīcas karaspēku. Vārds „ordenis” cēlies no latīņu vārda ordo – obligāta kārtība, kas pastāv kā tradīcija vai ko nosaka rakstīti noteikumi. Vācu ordeņa devīze, kas ietvēra sevī universālus kristīgās dzīves principus, bija: „Palīdzēt (slimniekiem un trūkumcietējiem), sargāt (kristīgo baznīcu un nevarīgos), dziedināt (slimos un pašu dvēseles).” 1237. gadā Vācu ordenim pievienoja lietuviešu sakautā Zobenbrāļu ordeņa atliekas, tādējādi izveidojot ordeņa Livonijas atzaru. Zobenbrāļiem bija ķildīgu un patvaļīgu bruņinieku slava.
Baltijas zemju iekarošana
Zemēs pie Baltijas jūras Vācu ordeņa brāļi ieradās 1230. gadā un uzsāka prūšu zemju pakļaušanu kristietībai. 1234. gadā visas prūšu zemes pāvests pasludināja par Svētā Pētera krēsla jeb pāvesta troņa īpašumu. Bruņinieki rīkojās tāpat kā baltu tautas savstarpējos karos – ienaidnieka mantu nolaupīja, iznīcināja nocietinājumus, nogalināja vīriešus, bet sievietes un bērnus aizveda gūstā. Tomēr ordenis nekad nepielietoja pagānu vispārīgu iznīcināšanu. Vietējās ciltis sekmīgi pretojās iekarošanai. Krustnešu sakāves notika visās lielākajās kaujās 13. gadsimtā, tai skaitā pie Saules 1236. gadā un Durbes 1260. gadā, kad krustnešu spēki tika gandrīz pilnībā iznīcināti. Pēc Durbes kaujas Dienvidkursas iedzīvotāji atmeta kristību un sāka karu pret ordeni.
Kuršu un Livonijas ordeņa miera līgums
1267. gadā tika noslēgts kuršu zemes vecajo padomes un Livonijas ordeņa miera līgums. Sacēlušos kuršu pienākumu vienu mēnesi gadā strādāt piļu būvdarbos. Kurši nezaudēja personisko brīvību un īpašuma tiesības, turklāt tika noteikts, ka katrs kursis var iegūt par mantojamu īpašumu jebkuru bezsaimnieka zemi, uz kuras viņš apmetās uz dzīvi. Vienīgā kuršu pakļautības forma ordenim bija nodevu jeb kunga tiesas došana un klaušu pildīšana. No vienzirga saimniecības vajadzēja dot divus pūrus (aptuveni 140 litrus) labības gadā, bez tam katram kursim ordeņa brāļu labā bija jāstrādā divas dienas vasarā pie siena, un divas – ziemā pie malkas sagatavošanas. Kā visiem kristiešiem, kuršiem bija jāuztur garīdznieki ar desmito daļu no medījuma, zivīm un dravniecības produktiem. Sevišķa privilēģija, kam vajadzēja rosināt kuršu degsmi karos pret pagāniem, bija viņu atbrīvošana no kara laupījuma desmitās daļas atdošanas ordenim, un atļauja paturēt divas trešdaļas no avarējušo kuģu kravas, kas izskalota krastā.
Kristietība un pagānisms
Kristīgie zemeskungi respektēja seno svētvietu neaizskaramību. 1252. gadā minēts, ka garīdznieku vajadzībām Kursā malku var cirst visos mežos, izņemot svētmežus. Gadu vēlāk Kursas dalīšanas līgumā starp ordeni un bīskapu tika noteikts, ka svētajiem mežiem un Papes Svētezeram jāpaliek nedalītiem. Tas nozīmē, ka Saskaņā ar pagāniskajām tradīcijām, svētie meži bija mirušo garu un sievišķo dievību teritorija, kur ir liegta jebkāda cilvēka saimnieciskā darbība. Pagānisko svētvietu iznīcināšana Latvijā rakstos pirmoreiz fiksēta tikai 17. gadsimtā, bet Livonijas laikā tika praktizēta „pārsvētīšana” – kapelas vai baznīcas uzbūvēšana pie pagāniskās svētvietas.
Kā dzīvoja ordeņbrāļi
Ordeņbrāļi mājoja nelielās kopienās – konventos, kas apdzīvoja pilis. Konventus vadīja ordeņa amatpersonas – komturi un fogti, kas vienlaikus bija arī apgabalu priekšnieki un karaspēka nodaļu komandieri. Pilis bija askētiski cietokšņi, kas gan vizuāli, gan funkcionāli atbilda apzīmējumam „bruņots klosteris”. Latvijas teritorijā lielākie no tiem atradās Cēsīs, Rīgā un Kuldīgā. Ordeņbrāļiem ik dienas bija jāpavada lūgšanās un dievkalpojumos ne mazāk kā piecas stundas. Visus jautājumus, kas skāra kopienas dzīvi, brāļi kopīgi apsprieda kapitula zālē, maltītes kopīgi ieturēja ēdamzālē jeb remterī, gulēja kopīgā guļamtelpā jeb dormitorijā. Ēdiens bija pieticīgs – galvenokārt maize, putras, sālīta gaļa un alus. Lielākajās pilīs atradās arī firmāriji – hospitāļi, kur ārstēja slimos, neraugoties uz to kārtas piederību vai mantisko stāvokli. Par meliem un aprunāšanu, gavēņa neievērošanu, vardarbību pret laicīgām personām ordeņbrāļus sodīja ar ieslodzījumu un pērienu. Visbargākais sods – izslēgšana no ordeņa draudēja par bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Izslēgtais brālis mūža atlikušās dienas pavadīja ieslodzījumā vai verdzībā. Par ordeņa bruņiniekiem varēja kļūt arī vietējie iedzīvotāji.
Reformācija – Livonijas beigu sākums
Ar reformāciju 16. gadsimta divdesmitajos gados Livonijā sākās pārmaiņas gan politikā un sabiedrībā, gan domāšanā un vērtību sistēmā, kas sagrāva Livonijas ordeni un kārtu sabiedrības iekārtu. Pēc četrdesmit gadiem no karu, morālā pagrimuma, reliģijas noliegšanas un politisko intrigu haosa iznira pilnīgi jauns un ordeņa valstī neiespējams politiskais spēks – vācu muižniecība. Tā lepni dēvējās par bruņniecību, lai gan tās panākumu cēlonis bija īstenās bruņniecības ideālu nodošana. Jaunā laika ideāls bija turīgs cilvēks, kas nestrādā fizisku darbu un spēj piepildīt visas savas iegribas. Šim ideālam vistuvāk atradās Rīgas arhibīskapijas muižnieki, kam centās līdzināties arī ordeņa lēņavīri. Tie sapņoja par lēņa zemes padarīšanu par privātīpašumu, ko apstrādā nebrīvie zemnieki.
Kari un intrigas vājina Livoniju
1558. gada sākumā Livonijā iebruka Maskavijas cara Ivana Bargā karapūļi. Cara karaspēka kaujas spējas bija krietni zemākas kā livoniešiem, apvienotie ordeņa un arhibīskapijas spēki varēja apturēt Ivana Bargā laupīšanas un zemju sagrābšanas tieksmes, ja vien šo iebrukumu kā ideālus apstākļus sazvērestībai neizmantotu nodevīgi noskaņotie ordeņa bruņinieki ar Daugavpils komturu Gothardu Ketleru priekšgalā. Ar intrigu palīdzību, solot vieglu īpašumu iegūšanu, viņš kļuva par mestru un kavēja livoniešu militārās aktivitātes pret maskaviešiem. 1559. gada augustā Ketlers ar Polijas karali noslēdza Aizsardzības līgumu, pret militāro palīdzību ieķīlājot karalim svarīgākās ordeņa pilis. Slepenais līguma artikuls paredzēja, ka Ketlers kā algu par padošanos saņems visu Livoniju vai tās daļu kā laicīgu hercogisti.
Livonijas ordeņa noriets
Livonijas ordeņa juridiskās beigas pienāca 1561. gada 28. novembrī, kad Livonija kļuva par Polijas – Lietuvas valsts provinci, bet Gothards Ketlers – par luterticīgu karaļa vietvaldi un Polijai pakļautu Kurzemes kņazu, sauktu arī hercogu. Tajā pašā datumā klajā nāca arī Polijas karaļa apstiprinātās Livonijas muižnieku prasības – tā sauktā Sigismunda Augusta privilēģija, kas nodrošināja vācu hegemoniju zemē, ierēdņu posteņus pārvaldē un tiesā Livonijas muižniekiem, apstiprināja muižnieku vecos īpašumus. Vēlāk Ketlers apstiprināja arī muižnieku brīvību no nodokļiem, viņu tiesas varu pār zemniekiem un pasludināja, ka muižas ir pilnīgs muižnieku privātīpašums. Saviem piekritējiem un ierēdņiem Ketlers dāsnu roku izdāļāja ordeņa un zemnieku zemes ar visiem zemniekiem – līdz gadsimta beigām valsts zemju fondā bija atlikusi mazāk kā trešdaļa no tā apjoma 16. gs. vidū.
