Garšaugi un ārstniecības augi

GARŠAUGU UN ĀRSTNIECĪBAS AUGU VĒSTURE

Jau kopš seniem laikiem cilvēki vāca augu ziedus, lapas, augļus vai saknes un savas zināšanas nodeva no paaudzes paaudzē. Vēsturiski zāļu tējas pamatā tika izmantotas ārstnieciskajiem nolūkiem, arī kā garšvielas pārtikai, aromātiskām un dziedinošām vannām. Tāpat tika izmantotas kā audumu, dziju krāsviela. Garšaugi un garšvielas jau kopš seniem laikiem bijuši un vēl tagad ir vislabākā un vajadzīgākā ēdienu piedeva. Pašas senākās rakstības liecības par Eiropas un tām tuvāko zemju kulinārijas vēsturi liecina, ka garšaugi pirmām kārtām lietoti ārstnieciskos nolūkos. Vēl 17. gadsimtā Viduseiropā audzēja ļoti daudz dažādu garšaugu - sevišķi baziliku, citronmelisu, cigoriņus, kreses, pienenes, fenheli, izopu, piparmētru, rukolu, skābenes u.c. Laika gaitā daļu no tiem sāka uzskatīt par nezālēm, citus vispār piemirsa (tas bija raksturīgi arī tagadējā Latvijas teritorijā), un vēlāk no jauna atklāja kā garšaugus – rukola, skābenes. Lai gan daļa augu joprojām aug savvaļā.

Tas, ka garšaugi un ārstniecības augi izplatījās Centrāleiropā, galvenokārt bija karaļa Kārļa Lielā nopelns. 1812. gadā viņš izdeva norādījumus kādiem augiem ir jāaug viņa zemes īpašumos: anīss, dārza pupumētra, dievkociņš, fenhelis, ķiploks, koriandrs, lupstājs, krese, salvija, rūta, selerijas, rozmarīns u.c.  

Viena no viduslaiku izcilākajām sievietēm bija Hildegarde no Bingenes – viņa sastādīja 280 lakstaugu un koku katalogu, kurā bija aprakstīta to izmantošana dziedniecībā. Daļa augu bija vietējie un tos varēja ievākt savvaļā vai audzēt klostera dārzā, bet daļu veda no tuvākām vai tālākām valstīm. Daudzi garšaugi cēlušies Vidusjūras reģionā. Arvien vairāk tos sāka audzēt vairāk uz ziemeļiem, kur klimatiskie apstākļi bija bargāki. Laika gaitā, kad tika atklāta grāmatu iespiešana, klosteros glabātās zināšanas kļuva pieejamas plašākai sabiedrībai. Līdz ar to garšaugus un ārstniecības augus arvien vairāk varēja pamanīt augam zemnieku un pilsētnieku dārzos.

Ārstniecības augu zinātnē uzplaukums notika 18. – 19. gadsimtā, pateicoties Sebastiana Kneipa, Johanna Kincles un Samuela Hānemana pūliņiem. Taču 20. gadsimtā strauji samazinājās ārstniecības augu lietošana, izņemot pētersīļus un maurlokus. Modernais cilvēks citus garšaugus vairs nepazina, lai gan tie tika izmantoti vecāka gadagājuma cilvēku ikdienā. Varētu uzskatīt, ka 21. gadsimts piedzīvoja vairuma ārstniecības garšaugu renesansi, jo tie ir neatņemama ēdiena sastāvdaļa, un cilvēki domā un vēlas dzīvot arvien veselīgāk un dabiskāk. 

Lai arī cik tālu sniedzās dārzu vēsture, tajos vienmēr bija atrodami zāļu/ārstniecības augu dārzi, kas mūsdienu izpratnē tikpat labi varētu būt dēvējami par garšaugu dārziem. Īpaši interesanti un bagātīgi tie veidoti Anglijā. Garšaugu dārzu veidošanā nereti tika izmantoti elementi no renesanses laika regulāra stila dārziem. Šī stila dārzu pirmsākumi meklējumi viduslaikos, kad lavandu, salviju, rozmarīnu stādīja kā dekoratīvu dzīvžogu pie pils sienām.

Sevišķi liela nozīme uzturvērtības bagātināšanā ir garšaugiem, pateicoties to galvenajām sastāvdaļām - ēteriskajām eļļām, kuru sastāvā ir eļļas, alkaloīdi, glikozīdi, miecvielas, vitamīni, mikroelementi, flavanoīdi, olbaltumvielas, rūgtvielas, organiskās skābes u.c. Kultivētajos garšaugos ir liels vitamīnu saturs, taču vēl lielāks tas ir augos, kas aug savvaļā.

Iegūt informāciju par to, kādus garšaugus Latvijā lietojuši kopš sendienām, ir visai sarežģīts jautājums, kas iepriekš maz, vai drīzāk nemaz nav izzināts. Viens no svarīgiem informācijas avotiem senatnē, un kas saglabājies līdz mūsdienām, ir mutvārdu liecības informācija par savvaļas augu un kultūraugu pielietošanu uzturā un dažādas ēdienu receptes.

Ārstniecības augu bodes Latvijā rakstiski pieminētas 1291. gadā, bet pirmā aptieka Baltijas valstīs izveidota Rīgā 1357. gadā. Aptiekā tirgotas zāles no augu drogām, vircoti vīni, esences, uzlējumi un novārījumi, tinktūras, ziedes un arī garšvielas. Strauja aptieku dārzu attīstība Latvijā aizsākusies jau 14. gadsimtā. Tas viss liecina par aromātisko un ārstniecības augu nozīmību un pielietošanas svarīgumu. 

Augu izmantošanas daudzējādību apliecina arī Latvju dainas. Latvju dainās minēti vairāk kā 200 augi, no tiem kā svešzemju kultūraugi minētas 58 sugas, bet no savvaļas sugām 150. Vairākās dainās minētas vērmeles un vībotnes. Visbiežāk dainās pieminētais augs - magones. Dainās daudz minēts dievkociņš, bieži kopā ar biškrēsliņu. Dievkociņš ir sens kultūraugs. Vācijā audzēts jau IX gadu simtenī. Dārzos plaši izplatīts. Pie mums Latvijā dažkārt pārgājis savvaļā kā dārzbēglis, sastopams vecajos muižu dārzos. No dārzos audzētiem ārstniecības augiem dainās minētas krūzmētras, izops un ceberīte, pētersīlis, dilles, mārrutki, u.c.

Garšaugu audzēšana cieši saistīta ar ārstniecības augu audzēšanas nozares izveidošanos Latvijā. 1919. gadā, nodibinoties patstāvīgai valstij, Latvijas farmaceitu kongresā tiek atzīta ārstniecības augu audzēšanas nepieciešamība. Ar 1920. gadu garšaugu un ārstniecības augu audzēšanu uzsāk pētījumu saimniecībā Rāmavā. 1922. gadā Farmakognozijas institūtā nodibina garšaugu un ārstniecības augu izmēģinājumu un paraugdārzniecību Dreiliņos, pēc tam Rīgā. Ārstniecības augus sāk audzēt pie lauksaimniecības un dārzkopības skolām Priekuļos, Malnavā, Bulduros, Bornsmindē un valsts Rudzu kroga dārzniecībā. 1928. gadā kolekciju no Rāmavas pārceļ uz tolaik izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecību Vecauci.

1934. gadā, līdz ar aizsargmuitas ieviešanu augiem, kuri pietiekami labi aug mūsu agroklimatiskajos apstākļos, ārstniecības un garšaugu audzēšana kļūst par ienesīgu ražošanas nozari un 1938. gadā ārstniecības un garšaugu audzēšanas platības ir 614,88 ha, no tām 550,04 ha tiek audzēti garšaugi. Garšaugu kultivēšana tolaik notikusi visai plašā valsts teritorijā: Bauskas, Jelgavas, Rīgas, Valmieras, Valkas, Talsu, Jēkabpils, Kuldīgas, Cēsu, Ludzas, Madonas, Tukuma, Liepājas, Daugavpils valsts aprinķos. 1938./39. gadā 20 dažādu sugu ārstniecības augu drogas tiek eksportētas uz Vāciju, Zviedriju, Igauniju un citām zemēm.  

LLU Agrobiotehnoloģijas institūtā esošā ex situ kolekcija veidota kā aromātisko augu un ārstniecības augu ģenētisko daudzveidību reprezentējoša kolekcija, kas pašreiz uzskatāma par aromātisko augu ģenētisko resursu pamatkolekciju. Kolekcija sākta veidot pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar mērķi iepazīstināt studentus un interesentus ar vietējām un introducētajām garšaugu sugām, kā arī veikt pētījumus par garšaugu ekoloģiju un agrotehniku. Laika gaitā kolekcija pakāpeniski atjaunota un papildināta. 1975. gadā uz kolekciju pārvietotas arī dažas vietējās savvaļas ārstniecības un pārtikā izmantojamas augu sugas, bet ar 1994. gadu sākusies mērķtiecīga kolekcijas papildināšana ar augu ģenētiskajiem resursiem. Kolekcijā uz 2008. gadu atradās 13 sugu 120 kloni (Žukauska, 2008).

DAŽI POPULĀRĀKIE GARŠAUGI 

Bazilku dēvē par garšvielu karali. Parastais baziliks laika gaitā caur Persiju nonāca līdz Vidusjūras zemēm, pēc tam ar Kārļa Lielā pavēli – arī Viduseiropā, taču īsto uzplaukumu piedzīvoja pēdējos pārdesmit gados, kad lielākajā daļā Eiropas nāca modē itāļu virtuve. Baziliks tāpat kā vairums garšaugu, pirsmsākumos ticis lietots nevis kulinārijā, bet gan dziedniecībā un pat maģijā. Ir sastopmas vismaz 60 dažādas bazilika šķirnes – gan zaļām, gan violetām, gan raibām lapām. 

Liecības par citronmelisu saglabājušās vairākus tūkstošus gadu. 15. un 16. gadsimtā tā tika audzēta visur, kur vien varēja. Reti kurš augs ar to, varēja sacensties tās dziedniecisko īpašību dēļ. Mūsdienās citronmelisa dabiskos apstākļos ir izplatīta Vidusjūras apkaimē un Rietumāzijas zemēs, bet visā Eiropā tā tiek plaši kultivēta, jo strauji kļūst par izsmalcinātas virtuves sastāvdaļu.

Majorāns līdzinās pētersīļiem un maurlokiem, un ir viens no trim populārākajiem garšaugiem Centrāleiropā. Lai arī to reti dzird pieminam, tas ir viens no senākajem garšaugiem, kas ierakstīts pasaules kulinārijas vēsturē.  

Piparmētra ir augs ar senu vēsturi. To saime ir ļoti plaša, jo tās viegli krustojas cita ar citu, radot jaunas kombinācijas. Mums zināmā piparmētra arī neesot „oriģināls”, bet gan krustojums, par kuru 17. gadsimtā ieinteresējās angļi un ieviesa to savā virtuvē, nevis kā tēju, bet kā garšaugu. Latvijā piparmētra ienākusi tikai 18. gadsimtā. Latvijā par piparmētrām tautā dēvē dažādus mētru paveidus, jo par galveno kritēriju kalpo tai raksturīgā mentola smarža. Piparmētra ir krūzmētras un ūdens mētras hibrīds. Krūzmētras Latvijā pazīstamas jau kopš seniem laikiem un apdziedātas arī Latvju dainās. Dažkārt tiek sauktas arī par dārza mētrām. Krūzmētras ir vienas no populārākajām un daudzveidīgākajām dārza mētrām.