Vēsturisko dārzu veidi
Šajā sadaļā aplūkota dārzkopības vēsture četrās jomās – augļkopība, dārzeņu audzēšana, garšaugi un dekoratīvie augi. Informācija raksturo dažādus vēsturiskos posmus un to ietekmes, kā kultūraugi ienāca Latvijā, kā tos pielietoja un kādi bija vietējo selekcionāru sasniegumi.
Augļkopība
Pirmās ziņas par augļu dārziem kā vērtīgu objektu atrastas 1339. gada līgumos. Līdz 19. gadsimtam augļkopība visvairāk attīstījās Kurzemē, kā arī Vidzemes dienvidu daļā. Latvijas teritorijā nebija nevienas muižas, pie kuras nebūtu augļu dārza. Augļkopība Latvijā sāk straujāk attīstīties 19.gs., sevišķi pēc zemnieku brīvlaišanas. Muiža bija latviešu zemnieku-dārzkopju skola.
Pirmie plašākie zemnieku augļu dārzi ierīkoti 19. gadsimta vidū Valmieras un Dobeles apkārtnē. Straujāka augļu dārzu ierīkošana norisinājās 70.–80. gados, kad zemnieku dārzi bija vidēji 0,33 hektārus lieli (1 pūrvieta), kur stādīja 90–95 augļu kokus. Bija arī mājas, pie kurām bija iestādīti vien 5 – 10 augļu koki. Augļu koku skaits muižu dārzos attiecīgi variēja no 20 līdz 1500, vidēji 150–300 koku. Visizplatītākās bija ābeles, ķirši, plūmes, vismazāk stādīja bumbieres. No ogulājiem pārsvarā audzēja jāņogas un ērkšķogas, savukārt zemenes un avenes bija pārsvarā sastopamas vien muižu dārzos. Kurzemē veiksmīgi audzēja brīvdabas vīnkokus. Aprikozes audzēja pie sienām, pa ziemu piesedzot ar dēļiem, bet persiku ražu varēja iegūt, audzējot siltumnīcās.
Dārzeņkopība
Dārzeņkopība Latvijā cieši saistīta ar zemkopības attīstību, pirmie no dārzeņiem bija rāceņi, tad zirņi un pupas un vēlāk baltie galviņkāposti. 14.gs. kāposti visur kļuva par galveno dārzeni, tam sekoja rāceņi. 13. – 15. gs audzēto dārzeņu klāsts ievērojami palielinājās. Šajā periodā sāka audzēt sīpolus, ķiplokus, rutkus, kāļus, bietes. 15.gs. gurķus, burkānus, pētersīļus, mārrutkus un dažus lapu dārzeņus. Visvēlāk sāka audzēt tomātus, kas tikai 20.gs.sākumā ieguva tirdzniecisku nozīmi. Dārzeņkopības straujš uzplaukums Latvijas teritorijā sākās 19. gadsimta sākumā, kad sāka darboties pirmie entuziasti – jaunu šķirņu ieviesēji/uzlabotāji, kā arī dārzkopības propagandētāji. Ievērojams dārzkopības uzplaukums bija novērojams pēc Pirmā pasaules kara, kad novārtā bija atstāta dārzeņu sēklkopība un sēklas nācās ievest no citām valstīm. Otrā pasaules kara laikā dārzkopības līmenis noslīdēja ļoti zemu, dārzeņu platības palielinājās pēckara laikā, lielākās sastādīja kolhoza lauki. Daudz darba dārzeņkopības attīstībā 20.gs. sākumā ieguldīja dārzkopības agronomi.
Garšaugi un ārstniecības augi
Jau kopš seniem laikiem cilvēki vāca augu ziedus, lapas, augļus vai saknes un savas zināšanas nodeva no paaudzes paaudzē. Vēsturiski zāļu tējas pamatā tika izmantotas ārstnieciskajiem nolūkiem, arī kā garšvielas pārtikai, aromātiskām un dziedinošām vannām. Tāpat tika izmantotas kā audumu, dziju krāsviela. Garšaugi un garšvielas jau kopš seniem laikiem bijuši un vēl tagad ir vislabākā un vajadzīgākā ēdienu piedeva.
Dekoratīvie augi
Dārzkopības pirmsākumi meklējami tālā senatnē, kad, cilvēki pakāpeniski sāka vākt savvaļā augušos augus un ieaudzēt tos savu dzīvesvietu tuvumā. Sākumā tika kultivēti augi, kas ātrāk auga un kas bija lietojami pārtikā. Dekoratīviem augiem sava loma tika piešķirta vēlāk.
