Lauku gardumi

Dārzeņkopības attīstība Latvijā

Dārzeņkopība Latvijā kā patstāvīga lauksaimniecības nozare veidojās pakāpeniski, tā cieši saistīta ar zemkopības attīstību. Valodniecības dati un arheoloģiskie izrakumi, kas izdarīti Latvijas teritorijā, liecināja, ka jau pirmatnējās zemkopības periodā cilvēki ir audzējuši dārzeņus. Pirmie no tiem bija rāceņi, tad zirņi un pupas un vēlāk baltie galviņkāposti. 14.gs. kāposti visur kļuva par galveno dārzeni, tam sekoja rāceņi. 13. – 15. gs audzēto dārzeņu klāsts ievērojami palielinājās. Šajā periodā sāka audzēt sīpolus, ķiplokus, rutkus, kāļus, bietes. 15.gs. gurķus, burkānus, pētersīļus, mārrutkus un dažus lapu dārzeņus. Visvēlāk sāka audzēt tomātus, kas tikai 20.gs.sākumā ieguva tirdzniecisku nozīmi.

Lielākā daļa dārzeņu kultūru cēlušās tropiskajos vai subtropiskajos apgabalos. Visi mums zināmie dārzeņi ir izveidojušies no dažādās zemēs savvaļā sastopamiem augiem. Zināmās dārzeņu kultūršķirnes ļoti atšķiras no saviem senčiem. Dažas dārzeņu sugas uzturā tika lietotas jau ļoti sen. Pirmatnējie cilvēki pamazām iemācījās atšķirt derīgos augus no kaitīgajiem un labākos sāka audzēt savu māju apkārtnē. Vidus – un Ziemeļeiropas valstīs dārzeņus sāka audzēt daudz vēlāk nekā Grieķijā, Ēģiptē un citās zemēs. No turienes tie izplatījās Rietum-, Vidus-, Ziemeļ- un Austrumeiropā. Par kāpostaugu audzēšanu Krievijā atrodamas ziņas jau visvecākajos rakstos. Latvijas teritorijā daudzi dārzeņi tieši ieviesti no Krievijas: sīpoli, gurķi un dažas citas sugas, par ko liecina senās krievu šķirnes, kas atrodamas senajos katalogos un minētas grāmatās. Daļa dārzeņu ieviesti arī no Dānijas, Nīderlandes, Vācijas un citām Eiropas valstīm. Dārzeņkopības straujš uzplaukums Latvijas teritorijā sākās 19. gadsimta sākumā, kad sāka darboties pirmie entuziasti – jaunu šķirņu ieviesēji/uzlabotāji, kā arī dārzkopības propagandētāji. Ievērojams dārzkopības uzplaukums bija novērojams pēc Pirmā pasaules kara, kad novārtā bija atstāta dārzeņu sēklkopība un sēklas nācās ievest no citām valstīm. Otrā pasaules kara laikā dārzkopības līmenis noslīdēja ļoti zemu, un bija izjūtams sevišķi liels dārzeņu trūkums. Dārzeņu platības palielinājās pēckara laikā, lielākās platības sastādīja kolhoza lauki. No dārzeņiem visvairāk tika audzēti kāposti – 40% no kopējām dārzeņu platībām, gurķi – 20%, burkāni un tomāti 12%, sīpoli un pārējie dārzeņi – 8%. Dārzeņkopību pieskaitīja pie ienesīgajām lauksaimniecības nozarēm, par ko liecināja, tā laika kolhozu darbība: „Mārupe”, „Spilve”, „Lāčplēsis”. Liels uzsvars tika likts uz pareizu agrotehnisko pasākumu kopumu un nepieciešamību roku darbu aizstāt ar mašīndarbu, lai sekmētu straujāku dārzeņkopības attīstību, kā arī samazinātu saražotās produkcijas pašizmaksu. 20 gadsimta vidū izvirzīja priekšlikumu Rīgas piepilsētas zonas kolhoza platības palielināt no 1600 līdz 2600 ha, un, veicot pareizu agrotehniku, no hektāra iegūt 20 tonnas dārzeņu un paralēli praktizējot zemstikla audzēšanu tā spējot nodrošināt Rīgu ar nepieciešamo dārzeņu daudzumu. Liela nozīme dārzeņkopības izveidošanā bija arī zinātniskajām iestādēm. Pūres un Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijas, vairāki dārzeņu izmēģinājumu punkti, Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūts un vairāki lauksaimniecības tehnikumi nodarbojās ar dārzeņu šķirņu salīdzināšanu, jaunu šķirņu izaudzēšanu un vietējo šķirņu uzlabošanu, kā arī dažādiem agrotehnikas jautājumiem. Nodibinot Latvijā pirmo dārzkopības izmēģinājumu staciju Pūrē (1930.g.) sākās sistemātiski zinātniski pētījumi dārzeņkopībā. Trīsdesmitajos gados dārzeņu platības Latvijā sasniedza 10 000 ha, kas aizņēma 0.5% no visas aramzemes platības. Daudz darba dārzeņkopības attīstībā 20.gs. sākumā ieguldīja dārzkopības agronomi J. Plaudis, J. Reņģe, profesors J. Sudrabs. Liela nozīme dārzeņkopības attīstībā bija Pēterim Dindonim, kas visu savu mūžu veltīja tās attīstībai. Daudz darīja nozares propogandēšanā un jaunu kadru sagatavošanā, kā arī pats izaudzējis vairākas vērtīgas dārzeņu šķirnes. 

Selekcionējot Ļeņingradas apgabalā izplatītos Bronkas agrīnos kāpostus, viņš ieguva jaunu šķirni - Dindoņa agrīnie uzlabotie, kas ļoti labi aug smilts augsnē, pieticīgi un agri ienākas. P.Dindonis arī izaudzējis vērtīgu, ražīgu gurķu šķirni – Zaļie ķekaru gurķi, kas iegūti krustojot Muromas gurķus un Kūlenkapa gurķus. Savukārt tomātu selekcijā ieguva trīs variantus: Dindoņa ātraudzīgie, Dindoņa ražīgie un Dindoņa lielaugļu. Viņš nodarbojās vēl arī ar meloņu, ķirbju, kukurūzas sojas un citu kultūraugu selekciju. Ķirbjaugu, jo īpaši meloņu selekcijā un hibridizācijā lieli panākumi bija mičurinietiem P. Sukatniekam. Krustojot ātraudzīgās Mičurina šķirnes Kolchozniece un Mičurina agrīnā ar vietējām Rīgas tirgus un Vestlandes šķirnēm un pēc tam vairāku gadu laikā izlasot labākos variantus izaudzējas Dvietes meloni. Mičurinietis A. Pļavnieks izaudzējis vairākas zirņu, pupiņu un kāpostu šķirnes. V. Bleiers izaudzējis vērtīgu vidēji vēlīno kāpostu šķirni. L. Kapiņš panācis sīpolu ātrāku nogatavošanos un augstāku ražību. Šo sugu šķirnes pārbaudīja Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijā. 

Dažu populārāko dārzeņu izcelsme un introdukcija Latvijā

Kāpostus kā dārzeni jau lieto vairāk nekā 400 gadus. Latvijas šķirne (‘Dindoņa uzlabotie agrie’), pēc selekcionētāja P.Dindoņa datiem radusies izlases ceļā no agriem krievu Bronkas kāpostiem. Sākotnēji šķirņu salīdzinājumos šī iegūtā šķirne uzrādīja atšķirīgu formu maisījumu, ko ietekmēja iespējama saziedēšanās. Vēlāk jaunākos pētījumos Pūres izmēģinājumu stacijā, šie Dindoņa selekcijas kāposti kļuva izlīdzinātāki un bija pieskaitāma pie vidēji vēlīnas šķirnes. Praktiski novērojumi parādīja, ka šī šķirne piemērota nelabvēlīgiem augšanas apstākļiem. ‘Jelgavas kāposti’ - kopš seniem laikiem Jelgavas apkārtnē audzēta vietējā šķirne, kuras izcelšanās nav zināma. Izmēģinājumos Pūrē noskaidrojās, ka šīs šķirnes kāposti atzīstami par augstvērtīgiem. ‘Daugavpils kāposti’ – sena Daugavpils – Grīvas vietējā šķirne, kas atvesta no Krievijas.

Redīsu dzimtene ir Vidusāzija. Pirmās ziņas par tiem bija Francijā un citās Eiropas zemēs no 16.gs. Latvijā tie sāka izplatīties 18.gs.  

Sīpoli ir ar senu vēsturi, jau 3400 gadus pirms mūsu ēras tos uzturā sāka lietot ēģiptieši. No sīpolu ģints Allium, pazīstamas apmēram 300 sugas. Dažas sastopamas arī Latvijā. Ēdamo lakstu sīpolu, puravu un pērļu sīpoliņu dzimtene ir Vidusjūras zemes, bet parasto sīpoli kultūršķirnes ir cēlušās no Viddusāzijā sastopamām savvaļas sugām, kas salīdzinoši maz atšķiras no tagadējām kultūršķirnēm. Vietējā šķirne ‘Kapiņa’, izaudzēja selekcionārs E. Kapiņš, krustojot šķirnes ‘Reinsburga’ un ‘Meilande’ un izdarot sistemātisku izlasi. Ģimenes sīpoli, visticamāk, Latvijas teritorijā ieviesušies no Krievijas.

Arī gurķus, rāceņus, arbūzus un pupas lietoja vairāk nekā 4000 gadus. Par kāļu un arī tiem radniecīgu sugu izcelšanos nav īsti skaidrs, jo ir daudzi, kas šos sakņaugus vienu no otra neatšķir. Arī Linejs kāļus, rāceņus un tiem radniecīgus savvaļas variantus stingri nenodalīja. Pieņem, ka kāļi cēlušies no rapša, no kura tie atšķiras vienīgi ar izlases ceļā nostiprināto uzbriedušo sakni. Tā kā rapsis nav savvaļā sastopams, tad tiek uzskatīts, ka šie kultūraugi ir radušies kādu krustojumu ceļā radniecīgu krustziežu augu starpā. Kāļi un rāceņi pieder pie vissenākiem Eiropas tautu kultūraugiem – dārzeņiem un bija pazīstami jau bronzas laikmetā. Domājams, ka Latvijā kāļi ienākuši no Skandināvijas zemēm vikingu laikmetā.

Parastie burkāni ir Vidusjūras zemju augs, no kurienes tas izplatījies ne tikai citos Eiropas apgabalos, bet gandrīz pa visu pasauli. Visām parasto savvaļas burkānu pasugām ir mazas un sīkas saknes. Kultūrformas ir radušās kādu sugu vai pasugu hibridizācijas ceļā. 
Gurķu dzimtene ir Indijas tropiskie apgabali, kur tie kā kultŗuaaugs sākti audzēt jau 3000 gadu pirms mūsu ēras. No Indijas tie izplatījušies Rietumāzijas zemēs. Latvijas teritorijā gurķus sāka audzēt 16.gs. sākumā.
 Galda bietes cēlušās Vidusjūras austrumu daļā, un pirms 3000 gadiem tās ieviestas Sīrijā, Grieķijā un Sicīlijā. Vēlāk tās izplatījās Romā un citur Eiropā. Latvijā bietes ievestas caur Kijevu 13. gadsimtā.
 Arī zirņi, selerijas, rutki, ķiploki, puravi un sparģeļi kā kultūraugi audzēti apmēram 2000 gadu. Kultūras zirņu dzimtene ir neskaidra, pieņem, ka tie cēlušies tropiskajos apgabalos. Literatūras dati liecina, ka mūsu teritorijā tie jau audzēti mūsu ēras 4.gs.beigās. Arheoloģiskos izrakumos zirņu graudi tikuši atrasti Kenteskalna pilskalnā (Ogres apvidū) 6 – 7.gs. Dārza pupas ir sens kultūraugs. Par to dzimteni uzskata Vidusjuras krastus. Latvijā tās sāka audzēt 4.-7.gs.
Tomāti, pipari un kartupeļi ir cēlušies Amerikā. Pastāv uzskats, ka tie veidojušies no savvaļā sastopamiem puskultūras tomātiem spontānu mutāciju vai ilgu gadu izlases rezultātā. Eiropā tos sāka audzēt 15. Gadsimta beigās, Latvijā vien 19.gs.beigās. Šķirne ‘Kondīnes uzlabotā’ izveidota izlases ceļā Pūres dārzkopības izmēģinājuma stacijā no šķirnes ‘Kondine red’, savukārt šķirne ‘Jūrmalas’ izaudzēta Tīraines dārzeņu selekcijas un izmēģinājuma stacijā no tautas selekcijas tomātiem, kas tikuši audzēti Jūrmalas ciemos. 
Par rabarberu dzimteni tiek uzskatīti Tālie Austrumi, galvenokārt Ķīna un Sibīrija, kur sastopamas savvaļas formas. Latvijā tie sākti uzturā lietot 19.gs.otrā pusē. Ar šķirņu selekciju un pavairošanu nodarbojās Tīraines dārzeņu selekcijas un izmēģinājumu stacija. ‘Ogres 13’ bija jauna perspektīva šķirne, kas izaudzēta ar klonu atlasi no ‘Ogres vietējiem’, arī šķirne ‘Tukuma 5’, kas ar klonu izlasi izaudzēta no ‘Tukuma vietējie’(Tukuma Viktorija’).