Lopkopība

Piensaimniecība

1-2 g. tūkst. pirms mūsu ēras cilvēku uzturā Latvijas teritorijā arvien lielāku vietu ieņem piena produkti. Bronzas laikmeta Ķivutkanla apmetnē Doles salā ir atrastas vairāk kā 130 māla kārstuvju atliekas, kas norāda uz piensaimniecības pirmsākumiem Latvijā. Govis dod aptuveni 500 – 600 litru piena gadā. Tiek gatavoti piena produkti, ko iespējams glabāt ilgāku laiku.

Mūsu ēras sākumā piena produkti lietoti uzturā, izmantoti kā nodevu un maksājumu līdzeklis. Piemēram, 14.gs. sākumā Roņu salas zemnieki nodevās maksāja 3 mārciņas sviesta no govs, teļa un kumeļa.). Tāpat pastāvēja sviesta nodevas, ko Rīgas bruņinieki ievāca Jāņu vakarā.  

Viduslaikos arī Latvijas muižās piensaimniecībai bija ļoti maza nozīme. Muižas gan pašu ražoto, gan no zemniekiem vākto pienu lietoja tikai savam uzturam. Piena produktiem vēl nebija noieta, jo pilsētas bija nelielas un pilsētnieki paši turēja lopus. 

Vēl 17-18. gadsimtā piena ražošana bija ļoti vāja. Vidēji viena govs saražoja 12 – 16 kg sviesta, turklāt sezonāli. Piena produkti, ko gatavoja šajā laikā no piena: skābs piens, rūdzis piens, krējums, sviests, kūpināts piens (biezpiens), siers. Muižās no ārvalstīm atceļo tā laika modernās ražošanas metodes, kas ļauj gan intensificēt ražošanu, gan pilnveidot piena pārstrādi.

18.gs. beigās Latvijas teritorijā tiek uzsākta piena produktu gatavošana tirgum. Sviesta cena pieaug vidēji 2,6 reizes (18.gs.vidus – 19.gs sākums). Galvenie iemesli – pilsētu augšana un pakāpeniska industrializācija rada pieprasījumu pēc pārtikas. Tika ieteikts dzīvniekus turēt piepilsētu muižās, jo tad varēja gūt labus ienākumus no piena produktiem un teļiem. Tāpat, šajā laikā tiek izplatīti ieteikumi govis lecināt tā, lai produkciju varētu piedāvāt pircējiem visu gadu. Rudenī gaļa un sviests bija dārgāki, jo vasarā veidotie uzkrājumi no Rīgas ar kuģiem tika sūtīti pircējiem citās zemēs. Zemnieki piena produktus uz Rīgu sāka vest 18.gs beigās, tirgojot tos uz ielas vai piegādājot mājās. Produktus vai nu veda ratos, vai nesa uz muguras koka traukos. Zemnieki produktus pārdeva arī tirgū. 18.gs. muižās tiek uzsākta mērķtiecīga ražīgu govju šķirņu veidošana, pamatojoties uz ārvalstu šķirnēm.

Piena lopkopība strauji attīstījās 19. gadsimtā. Piena produkti kļūst par nozīmīgu eksportpreci. Muižās sāk ieviest jaunas zināšanas: izkopj šķirņu ganāmpulkus, uzlabo dzīvnieku ēdināšanu. Speciāli tiek ierīkoti āboliņa sējumi, kultivētas ganības. Dažās muižās izslaukums sasniedz pat 2460 l gadā. Tiek dibinātas pienotavas, attīstās zinātnes – ķīmija, fizika, mikrobioloģija, kas ir būtiskas piena pārstrādes nodrošināšanai.

Pēc pirmā pasaules kara veidojās jaunas pienotavas, kā arī sākās mazo pienotavu apvienošanās. 1939. gadā Latvijā bija 251 laba pienotava. Visas tās darbināja mehāniskais spēks: tvaiks, iekšdedzes dzinēji vai elektrības dzinēji. Iekārtas iegādāja ārzemēs. Latvijā piena separatori parādījās 20.gs sākumā. Tie bija darbināmi ar roku, tvaiku vai elektrību. 1938/1939. gadā no vienas govs ieguva vidēji 130 kg sviesta. Kopumā Latvijā 1939.gadā piensaimnieku biedrības saražoja 29 371 t sviesta. Lauksaimniecība bija kļuvusi par būtisku nozari, kas ražoja eksporta produktus. 1938. gadā eksportēja 23,5 tūkst tonnas sviesta. Latvija sviesta eksporta ziņā bija sestajā vietā pasaulē aiz Dānijas, Jaunzēlandes, Austrālijas, Holandes un Zviedrijas. Vēsturiski Vidzeme veidojās par galveno piensaimniecības reģionu Latvijā.

20.gs sākumā muižas ir kļuvušas par attīstītām, ražojošām saimniecībām. Ir notikusi specializācija piena ražošanā. Jau no 19.gs beigām darbojās zemnieku biedrības, kuras organizē dažādus izglītojošus pasākumus piensaimniecībā. Tika dibinātas piensaimniecības pārraudzības biedrības, kas reģistrēja piena daudzumu un tauku saturu, popularizēja jaunas zināšanas. Pirmā pārraudzības biedrība izveidojās 1903. gadā. 1909. gadā nodibinājās pirmā koppienotava – Spāres pienotava Drabešu pagastā. Sākoties pirmajam pasaules karam, Latvijā bija 88 koppienotavas.  

20 gs. pirmajā pusē lielāko Latvijas pilsētu veikalos pircēji varēja nopirkt sviestu, pienu, vājpienu, putukrējumu, kafijas krējumu, skābo krējumu, biezpienu, sieru, krējuma sieriņus, zaļos sieriņus, baltsieru, Jāņu sieru, dažādus citus sieriņus, kefīru, jogurtu, dzērienu “Līgo”, paniņas un kultūrpienu, saldējumu, konfektes.  

Lopkopība

Piena lopkopība

Latvijas zilā jeb Latvijas zilā govs, arī līvu govs, jūras govs jeb mēness govs ir viena no liellopu (Bos primigenius taurus) primitīvajām šķirnēm, kuras izcelsmes vieta ir Kurzemes novads. Pastāv hipotēze, ka zilās govis Latvijā nokļuva kopā ar indoeiropiešu ieceļotājiem pirms 4000 gadiem. Tās, iespējams, ir pēcnācējas pelēkajām stepju govīm. Zilajām govīm ir tumša āda, kas ir dienvidu govju pazīme, jo tumšais pigments pasargā ādu no saules apdegumiem. Papildus minētajam, dienvidu šķirnēm ir gaišs, sirms, pelēks, dzeltens, brūns vai balts apmatojums. Citā versijā zilās govis ir radušās no vietējās zilganās krāsas tauru pasugas, kas savvaļā ganījās piejūras pļavās pirms vairāk nekā 2000 gadiem, vai arī tās tika ievestas no Skandināvijas. Norvēģijā arī mūsdienās ir sastopamas zilpelēkas govis.

Šķirne oficiāli reģistrēta pirms otrā pasaules kara. Tā saglabājusies, pateicoties šo govju spējai pielāgoties pieticīgajiem piejūras smilšaino augšņu ēdināšanas apstākļiem, pašu govju piemīlīgajam raksturam, savdabīgajai apmatojuma krāsai un, protams, pateicoties šo govju audzētāju entuziasmam. Šķirnei ir raksturīgi tas, ka nav konstatēti saslimšanas gadījumi ar leikozi. 

Padomju okupācijas laikā fermu veidošanas dēļ sākās šīs šķirnes bojāeja. Zilo govju izzušanu sekmēja arī mākslīgā apsēklošana, kurai izmantoja brūno buļļu spermu. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus ar Apvienoto Nāciju organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības daļas finansiālo atbalstu tika īstenoti vairāki pasākumi zilās govs aizsardzībai un saglabāšanai. 

Latvijas brūnā jeb Latvijas brūnā govs ir viena no liellopu piena - gaļas šķirnēm, kas izveidota Latvijā, tās saīsinātais apzīmējums ir LB. Latvijas piena govs šķirnes selekcijas darbu uzsāka Paulis Lejiņš (pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents) 1910. gadā, uzņemoties Zemgales Lustes muižas mācību un izmēģinājumu saimniecības vadītāja pienākumus. 1922. gadā Latvijas brūnā ir apstiprināta kā šķirne. Vislielākā Latvijas brūno govju šķirnes populācija bija vērojama 1980. gadā ( 141 700 LB liellopi).

Latvijas laukos joprojām var redzēt Latvijas brūnās šķirnes govis. Jaunā tipa Latvijas brūnās šķirnes govis pie normālas ēdināšanas izdod 8000–12000 kg piena ar tauku saturu virs 4.20% un olbaltuma saturu virs 3.20%. Latvijas brūnās šķirnes govis vairāk ir piemērotas nelielām saimniecībām un saimniecībām ar bioloģisko ražošanas virzienu. Pretstatā Holšteinas melnraibās šķirnes govīm, Latvijas brūnajām organisms ģenētiski ir būvēts izturīgāks, līdz ar to tām ir zemākas ārstēšanas, sēklošanas, ēdināšanas u.c. izmaksas.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecībā „Vecauce” ir izveidota Latvijas brūnās šķirnes genofonda govju novietne. Latvijas brūnās šķirnes genofonda saglabāšanas programmā vēl iesaistījušās 30 zemnieku saimniecības Latvijā. 2015. gadā vidējais Latvijas brūnās šķirnes genofonda govs izslaukums bija 5066 kg piena ar tauku saturu 4.31% un olbaltuma saturu 3.14%. Genofonda saglabāšanai tiek piešķirts valsts atbalsts.

Aitkopība

Aitkopība Latvijas teritorijā sāka attīstīties 9-12.gs. Šajā laikā Latvijā audzēja rupjvilnas ziemeļu īsastu aitas. 17.gs Kurzemē, Rucavas apkārtnē sākās pirmie mēģinājumi aitu uzlabošanai, ievedot Spānijas smalkvilnas aitas. Mēģinājumi gan nebija sekmīgi, jo Spānijas aitām Latvijas klimats nebija piemērots.  
19.gs. smalkvilnas aitas ieveda Vidzemē, Trikātas un Lipšu kalna muižās, no kurienes tās nonāca arī zemnieku saimniecībās. 

19.gs 30 – 40 gados līdzās tradicionālajām nozarēm strauji attīstījās arī aitkopība. Tā kā Anglijā bija ieviestas mehāniskās vērpjamās un aužamās iekārtas, kā arī paplašinājās Anglijas tirgi Vidus un Dienvidamerikā, pieauga pieprasījums pēc audumu ražošanas izejmateriāliem, tai skaitā, vilnas. Anglija importēja vilnu no arī no Krievijas un tās Baltijas provincēm. Arī Krievijas valdība atbalstīja šķirnes aitu audzētāju Baltijā, tā veicinot vilnas eksporta attīstību. Muižas, īpaši Vidzemē, strauji pārgāja uz aitkopību, ierīkojot lielas merīnaitu saimniecības vilnas ieguvei. Aitu skaits Vidzemē pieauga no 1803 aitām 1826. gadā uz 101000 aitām 1841.gadā. Tomēr, mainoties tirgus situācijai, drīz vien Latvijas aitu vilnu izkonkurēja Austrālijas un Indijas ražotāji, tā radot grūtus apstākļus izveidotajām saimniecībām. Vienlaikus ar smalkvilnas aitām Latvijas teritorijā audzēja un izmantoja arī ātraudzīgās gaļas – vilnas šķirnes.

1927-1937. gadā Latvijā importēja 257 Šropšīras un 83 Oksfordšīras šķirnes teķus, ko izvietoja teķu stacijās un aitu audzētavās, kas atradās zemnieku saimniecībās un lauksaimniecības skolās. 1937. gadā Latvijā pārtrauca šķirnes dzīvnieku importu, jo to skaits bija pietiekami liels, lai sekmētu Latvijas tumšgalves aitu šķirnes izkopšanu. Zemnieku saimniecībās ievestos dzīvniekus mērķtiecīgi krustoja ar vietējām mazražīgajām aitām. Labākajās saimniecībās izveidoja teķu stacijas un audzētavas. Pieaugušās Latvijas tumšgalves tīršķirnes aitas un teķus no 1038. gada ierakstīja valsts aitu ciltsgrāmatā. 

1948. gadā izveidojās Valsts Plaviņu Latvijas tumšgalves aitu audzēšanas novads, kas turpināja šķirnes izkopšanas darbu. 1957. gadā aitu mātēm vidējā dzīvmasa bija 55 kg un vilnas nocirpums 2,7 kg.

Cūkkopība

Cūkkopībai vienmēr bijusi liela nozīme lauku iedzīvotāju apgādē ar pārtiku. Cūkas labi izmantoja graudkopības, piensaimniecības, mājsaimniecības blakusproduktus, nodrošināja pārtiku saimniecībā, kā arī deva papildus ienākumus, jau no 19.gs piegādājot gaļu pilsētu iedzīvotājiem. 

Pēc pirmā pasaules kara cūku skaits samazinājās samazinātā pieprasījuma dēļ. Pēc kara eksportēja tikai nedaudz cūkgaļu un bekonu, cenas bija zemas, nesedza ražošanas izmaksas. Latvijā pirmajos valsts pastāvēšanas gados audzēja pustreknās un treknās cūkas.  

Bekona cūku audzēšana Latvijā sākās ar 1922. gadu. Vienlaicīgi veidojās pirmie kooperatīvi gaļas eksportam, kuiļu stacijas, kā arī lielāka vērība tika pievērsta šķirņu izkopšanai un cūku ēdināšanai.

1925. gadā izveidoja cūku ciltsgrāmatu, kur ierakstīja jorkšīras un vācu dižciltīgās cūkas. Vaislas materiālu sāka ievest no ārvalstīm. 1923.gadā valdība izdeva speciālus noteikumus par eksportējamās gaļas kvalitāti un kontroli, kas bija arī sākums eksportam. Cūkkopība vairāk bija attīstīta Bauskas un Jelgavas apriņķī, kam sekoja Kurzeme (bez Ventspils), Ziemeļvidzeme un Dienvidlatgale. Maz cūku bija Sēlijā un Centrālvidzemē.

Putnkopība

Putnkopība ir samērā jauna nozare. Senākos laikos katrā zemnieku sētā bija nedaudz vistu saimes apgādei ar olām un putnu gaļu. 
1912. gadā Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība un Latviešu Lauksaimnieku ekonomiskā biedrība organizēja kursus par putnkopību. Šo brīdi var uzskatīt par nozares sākumu Latvijā. 
1920. gadā Latvijā bija 813 tūkst.putnu, bet 1929. gadā jau 2 miljoni, no kā 92% bija vistas. Audzēšanas paņēmieni vairumā bija primitīvi. Vietējās vistas dēja 70-90, salīdzinoši mazas olas gadā. 
Ar 1026. gadu sākās šķirņu uzlabošana un pāreja uz leghornas vistām. 4,2% no putniem bija pīles, 3 % zosis, 0,9% tītari. Putnkopības industrializācija vel bija jāgaida.

Zirgkopība

Zirgkopībai Latvijā nozīme ir jau gadu tūkstošiem. Zirgs bija svarīgs vilcējspēks lauku darbiem, un vienlaicīgi arī transporta līdzeklis un kara zirgs. Traktori un automašīnas lauksaimniecībā ieviesās tikai ap 20 – 30. gadiem 19.gs. Pirms pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā bija ap 320 tūkst. zirgi. Lai atjaunotu zirgu skaitu, pēc kara darba zirgi tika iepirkti Lietuvā, Dānijā, Holandē un Igaunijā. Lai apkarotu zirgu zādzības, ieviesa zirgu pases un reģistrēšanu.