Vēsturiskais mantojums lauku saimniecības nozarēs
Vēsturiskā mantojuma agrotūrisms piedāvā iepazīt norises un spilgtākos pagrieziena punktus zemkopības, lopkopības, zvejas un zivsaimniecības, amatniecības un pārtikas ražošanas vēsturē, kā arī spilgtas personības, ar kurām saistās gan lieliski sasniegumi augu un dzīvnieku šķirņu selekcijā, gan amizanti nostāsti no šo, nereti savdabīgo vai nešpetno raksturu dzīves gājuma.
Zemkopība
Vissenākais kultūraugs Latvijas teritorijā ir mieži, vēlāk galvenās kultūras bija mieži, kvieši, prosa, zirņi, pupas, rudzi un auzas. Audzēti arī lini audumu gatavošanai. Pakāpeniski rudzu īpatsvars pieaug līdz miežu līmenim un maize kļūst par būtisku uztura līdzekli. Zemkopība strauji attīstījās laikā, kad roku darbu aizstāja zirgs, kā vilcējspēks. 14. – 15.gs. muižu laikos notika pakāpeniska pāreja uz ražošanu tirgum, no Latvijas teritorijas izveda labību, linus, kaņepājus, vasku, pelnus (pulvera ražošanai), kokus. 18 gs. beigās ar likumu tika ieviesta “labības magazīnu” ierīkošana, šajā laikā arī sāka veikt gaisa temperatūras novērojumus, zemes īpašību izpēti. 19.gs sākās arvien lielāka interese par selekciju – šķirņu uzlabošanu. Pirmais lielais sasniegums bija jauna kultūrauga – cukurbiešu izveidošana, savukārt 19.gs beigās Baltijā tika ievesti pirmie minerālmēsli. 20. gs. sākumā muižnieku lielo zemes īpašumu dēļ laukos radās zemes trūkums. Puse lauku iedzīvotāju bija bezzemnieki un bija spiesti kļūt par laukstrādniekiem, rentniekiem, pusgraudniekiem vai kalpiem, kam nebija iespēju dabūt zemi īpašumā. 1920. – 1937. gadā Latvijā tika īstenota Agrārā reforma, tās uzdevums – jaunu saimniecību izveidošana un pastāvošo saimniecību paplašināšana. Pēc Latvijas okupācijas (1940) sākās padomju zemes reforma, tika dibināti pirmie kolhozi.
Amatniecība
Amatniecība kā nodarbošanās veids ir nozīmīga jau tālā senatnē, kad blakus zemkopja, lopkopja darbiem, attīstās amatniecības darbi, piemēram, lina, vilnas un ādu apstrāde, kaula un koka apstrāde. Pamazām Latvijas teritorijā sarodas tirgotāji un līdz ar viņiem svešzemju smalki amatu meistari, pie kuriem par mācekļiem nāk ari vietējie iedzīvotāji. Līdz pat 19. gs. latvieši - zemnieku tauta - ikdienas dzīvē un darbā lietojamos priekšmetus visas saimes vajadzībām izgatavoja paši uz vietas savās mājās, tomēr laika gaitā situācija mainās un izveidojas dažādu nozaru amatniecības centri. 19.gs muižās un pilsētās rodas pirmās nelielās rūpnieciskās ražotnes, šajā laikā saimnieciskajā priekšmetu izgatavošanā piedalās mājamatnieki, mājrūpnieki un profesionālie amatnieki. 20.gs, kad rūpniecība jau uzplaukusi amatniecība panīkst, taču pēckara gados, kad trūkst it visa, pamazām sāk veidoties pieprasījums pēc tradicionāla roku darba darinājumiem. Mūsdienās pieaug roku darba, amatu prasmju un zināšanu nozīme.
Lopkopība
Pirmās liecības par lopkopības iesākumiem Latvijā saistās ar akmens laikmetu, kad lopus izmantoja gaļai, ādām, pienam. No kauliem tika gatavoti darbarīki. 13.gs.otra svarīgākā nodarbošanās aiz zemkopības bija lopkopība. Tai bija vairāki uzdevumi: apgādāt cilvēku ar pārtiku (liellopu, aitu, cūku gaļa; piens, sviests); nodrošināt vilcējspēku (zirgi un buļļi); vilna apģērbiem un zirgi kara vajadzībām. Svarīga blakus nozare bija biškopība. Tā nodrošināja galveno saldvielu – medu. Vasku arvien vairāk izmantoja sveču gatavošanai. Vasks kļuva par būtisku eksporta preci.
Zivkopība un zveja
Latvijas teritorijā zveja ir zināma no 9.g.t. pirms mūsu ēras, arī vēlākajos gadsimtos tai bijusi nozīmīga loma cilvēku iztikā. Vēlākos gadsimtos zemes un ūdeņu īpašnieki zvejas tiesības parasti iznomāja zemniekiem. No iegūtā loma zemniekam bija jādod t.s. kunga tiesa. Piemēram Mērsragā 18. gadsimta beigās dzīvojuši 13 saimnieki, kuriem ik gadus katram bija jādod savam Pūres baronam nodevās: 4000 žāvētas un sālītas reņģes, 500 brētliņas, 330 butes u.t.t. 19.gs 20.gados Latvijā kooperatīvos apvienojušies jau ap 4000 zvejnieku. 20.gs. otrajā pusē zvejošanas materiāli kļūst gan daudz izturīgāki, efektīvāki, kā arī dažādāki – piemērotāki konkrētiem apstākļiem un zivīm.
Dārzeņkopība
Dārzeņkopība Latvijā cieši saistīta ar zemkopības attīstību, pirmie no dārzeņiem bija rāceņi, tad zirņi un pupas un vēlāk baltie galviņkāposti. 14.gs. kāposti visur kļuva par galveno dārzeni, tam sekoja rāceņi. 13. – 15. gs audzēto dārzeņu klāsts ievērojami palielinājās. Šajā periodā sāka audzēt sīpolus, ķiplokus, rutkus, kāļus, bietes. 15.gs. gurķus, burkānus, pētersīļus, mārrutkus un dažus lapu dārzeņus. Visvēlāk sāka audzēt tomātus, kas tikai 20.gs.sākumā ieguva tirdzniecisku nozīmi. Dārzeņkopības straujš uzplaukums Latvijas teritorijā sākās 19. gadsimta sākumā, kad sāka darboties pirmie entuziasti – jaunu šķirņu ieviesēji/uzlabotāji, kā arī dārzkopības propagandētāji. Ievērojams dārzkopības uzplaukums bija novērojams pēc Pirmā pasaules kara, kad novārtā bija atstāta dārzeņu sēklkopība un sēklas nācās ievest no citām valstīm. Otrā pasaules kara laikā dārzkopības līmenis noslīdēja ļoti zemu, dārzeņu platības palielinājās pēckara laikā, lielākās sastādīja kolhoza lauki. Daudz darba dārzeņkopības attīstībā 20.gs. sākumā ieguldīja dārzkopības agronomi.
Dārzkopība
Vairāk par dārzkopības vēsturiskajiem aspektiem un veidiem skatiet šeit.
