Atrodas Skuķu ezera dienvidrietumu krastā. Sasniedzams no Putnu salas, ejot cauri dzīvei savvaļā pielāgoto mājlopu aplokiem un taku. No torņa labi pārskatāma Dvietes paliene (ūdeņainos pavasaros pārplūst) un aizaugušais Skuķu ezers. Laba putnu vērošanas vieta. Putnu salas Atālu mājās – vietējais gids.

Meklējams pie Gulbjiem – Dvietes senlejas informācijas centra. No torņa labi pārskatāma ūdeņiem bagātos pavasaros pārplūstošā Dvietes paliene, dzīvei savvaļā pielāgoto mājlopu aploki un izlīkumotā Dvietes upīte.

Mazskarts Salacas upes ielejas posms ar lielu smilšakmens iežu atsegumu, netraucētu alu u.c. biotopu, sugu un ainavu daudzveidību. Salaca ir viena no nozīmīgākajām Baltijas jūras lašupēm un otra populārākā Vidzemes ūdenstūristu upe. Kā galvenie apmeklētāju piesaistes objekti jāmin ģeoloģiskie pieminekļi - Sarkanās klintis, Skaņais kalns, Neļķu klints, Velna ala un kultūras pieminekļi - Lībiešu pilskalns, Vecsalacas muiža, Lībiešu muzejs, Valtenberģu muiža, unikālie Salacas nēģu tači u.c. Parkā atrodas viens no Ziemeļvidzemes populārākajiem tūrisma objektiem – Skaņākalna parks, kurā izveidots blīvs taku tīkls. Salaca ir arī populārs makšķernieku galamērķis. Ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā.

Ainaviska teritorija Embūtes pauguraines daļā, kas veidota Embūtes ainavas, biotopu un sugu aizsardzībai. Embūtes senlejas ekotūrisma taka un Embūtes dabas parka meža taka (tikai gida pavadībā) iepazīstina ar ledāja veidoto Embūtes pauguraini, gravām (gravas un nogāžu meži – aizsargājami biotopi) un nozīmīgiem dabas un kultūras pieminekļiem – Embūtes pilskalnu, muižas, pils un baznīcas drupām, Kuršu virsaiša Induļa nāves vietu, Joda dambi, pļavām, skatu torni u.c. Apkārtnē izveidoti šobrīd nemarķēti velomaršruti.

Jaunais un modernais koka skatu tornis atrodas Tērvetes dabas parka rietumdaļā. No tā paveras skats uz plašajiem Tērvetes siliem, Tērvetes upes ieleju un Zemgales līdzenuma lauksaimniecisko ainavu. Tornis atvērts laikā no marta vidus līdz novembra vidum. Maksas ieeja.

Naujenes pilskalns veidots līdz 25 m augstā un stāvā Daugavas ielejas krastā, ko ietver divas sānu gravas. 1275. - 1277. g. Livonijas ordeņa mestra Ernesta fon Rācenburga vadībā agrākās latgaļu koka pils vietā uzceļ mūra pili. Tajā varēja iekļūt pa paceļamu tiltu, šķērsojot ārējo un iekšējo priekšpili. Līdz 16. gs. vidusdaļai pils kalpo kā Dinaburgas komtura rezidence. 1577. g. to noposta Ivana Bargā karaspēks. Pēc šī notikuma Dinaburga zaudē savu stratēģisko nozīmi, un jaunas nocietinātās būves celtniecība tiek uzsākta vietā, kur tagad atrodas Daugavpils. Blakus ordeņa pils drupām uzstādīts samazināts pils makets, kas palīdz iztēloties, kā šeit izskatījās pirms daudziem gadsimtiem. Līdz pilskalnam no autostāvlaukuma var nokļūt pa labiekārtotu taku. No pilskalna paveras viens no skaistākajiem Daugavas loku dabas parka skatiem.

Unikāla dabas teritorija – Dvietes senleja ar Skuķu un Dvietes ezeriem un senlejai pieguļošajām palieņu pļavām, kas plūdu laikā darbojas kā sava veida Daugavas ūdeņu „uzkrājējs” jeb ventilis. Tā ātri uzņem lielas palu ūdeņu masas, bet vēlāk tās lēnām atdod. Senlejas ūdens līmeņa svārstību īpatnības ir iemesls savdabīgajai senlejas ekosistēmai, kas ir nozīmīga augu un putnu dzīves vieta gan migrāciju, gan ligzdošanas laikā.

Dubīsas reģionālais parks (Dubysos regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Veidots Dubīsas upes ainaviskās senlejas aizsardzībai. Dubīsa – viena no populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm (liels kritums, straujteces, ainaviski krasti). Tas aptver iespaidīgo Dubīsas ieleju, kuras dziļums sasniedz līdz pat 40 m, bet platums – līdz puskilometram. Skaistās ielejas nogāzes pāršķeļ dziļās sānu pieteku gravas. Šeit sastopami tādi nozīmīgi un Eiropas mērogā aizsargājami biotopi kā sausi zālāji kaļķainās augsnēs, sugām bagātas ganības un ganību pļavas, kuras apsaimnieko vietējie mājlopi, mēreni mitras pļavas, veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, nogāžu un gravu meži un ozolu meži. Šeit kopumā konstatētas 805 augu sugas, 922 dzīvnieku sugas, no kurām daudzas ir aizsargājamas un reti sastopamas Lietuvas un Baltijas mērogā. Šejienes neparastais dabas skaistums ir ietekmējis senās pagānu tradīcijas – Betīgalā (Betygala) dzīvojis pēdējais pagānu priesteris Gintautas, kuru sauca par krīvu krīvu (krivių krivaitis). Tā dēvēja senos baltu tautu galvenos priesterus. Slavenā lietuviešu dzejnieka Mairoņa (1862. – 1932.) sētā ir izveidots etnogrāfiskais muzejs. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kaulakiai ciemā.

Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos.